Доберман - благородный.

Видео.

Dobermanis.

• Izcelsmes valsts: Vācija
• Pielietojums: kompanjons, sargsuns un darba suns.
• Klasifikācija:2. grupa – pinčeri un šnauceri, molosi un Šveices ganu suņi un citas šķirnes.1. apakšgrupa – pinčeri un šnauceri

• Ar darba spēju pārbaudi.

• ĪSS VĒSTURISKS PĀRSKATS. Dobermanis ir vienīgā vācu šķirne, kas ieguvusi sava pirmā zināmā audzētāja Fridriha Luija Dobermana (2.01.1834.-09.06.1894.) vārdu. Pēc nostāstiem viņš bijis nodokļu iekasētājs, dīrātavas pārvaldnieks un bez tam arī municipālais suņu ķērājs, kuram bija dotas tiesības izķert visus klaiņojošos suņus. Vaislā viņš izmantoja no savāktuves tādus suņus, kuri bija sevišķi nikni. Nozīmīga loma dobermaņu šķirnes veidošanā nešaubīgi bija tā sauktajiem “miesnieku suņiem”, kurus tā laika apstākļos varēja uzskatīt par nosacīti izselekcionētu šķirni. Šie suņi bija iegūti krustojot mūsdienu rotveileru priekštečus ar aitu suņiem, kas bija sastopami Tīringenē melnā krāsā ar rūsgani sarkaniem lāsumiem. Dobermaņa kungs audzēja šos suņus pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Viņš radīja savu šķirni, t.i. tādus darba suņus, kuri bija ne tikai modri, bet arī labi sētas un mājas sargi. Tie tika daudz izmantoti kā sargsuņi un policijas suņi. Plašais pielietojums policijas dienestā toreiz radīja iesauku “žandarmu suns”. Tos izmantoja arī medībās, pārsvarā uz plēsoņām. Ņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, bija gandrīz neizbēgami, ka dobermanis jau šā gadsimta sākumā tika oficiāli atzīts par policijas suni. Dobermaņa selekcijā cenšas iegūt vidēja lieluma, spēcīgu, muskuļotu suni, kurš neskatoties uz krietno masu, saglabā ķermeņa līnijās eleganci un cēlumu. Tam jābūt labi piemērotam kā kompanjonam, sargsunim un darba sunim, kā arī ģimenes mīlulim.
  
  
• KOPIESPAIDS: Dobermanis ir vidēji liels, spēcīgs un muskuļots. Pateicoties ķermeņa elegantajām līnijām, lepnajai stājai, temperamentīgajam raksturam un apņēmības pilnajam izskatam, viņš atbilst ideālam suņa tēlam.
  
  
• NOZĪMĪGĀKĀS PROPORCIJAS: Dobermaņa ķermenis izskatās gandrīz kvadrātveida, jo sevišķi tas ir attiecināms uz suņiem. Ķermeņa garums (no krūšu kaula līdz sēžas pauguram) nedrīkst pārsniegt skausta augstumu suņiem vairāk par 5% un kucēm vairāk par 10%.
  
• RAKSTURS: Dobermaņa pamatnoskaņojums ir draudzīgi miermīlīgs, ļoti pieķeras ģimenei un mīl bērnus. Vēlams vidējs temperaments un modrība. Vidēja uzbudināmība ir pieņemama. Pie labas vadāmības un darba prieka sagaidāmas labas darba spējas, drosme un izturība. Pie zināmas neuzticīgas attieksmes pret apkārtni sevišķa nozīme ir pašpārliecinātībai un bezbailībai.

Galva.

• Galvaskauss : Apjomīgs un proporcionāls ķermenim. Skatoties no augšpuses atgādina strupu ķīli. Skatoties no priekšpuses galvvidus šķērseniskai līnijai jābūt gandrīz horizontālai, tā nedrīkst būt nolaidena ausu virzienā. Deguna muguriņai sekojošā gandrīz pilnīgi taisnā pieres līnija pāriet sprandā ar vieglu liekumu. Uzacu loki labi attīstīti, bet neizceļas. Pieres rieva ir nedaudz manāma. Pakauša paugurs nedrīkst izcelties. Skatoties gan no priekšas, gan augšas galvas sānu virsmas nedrīkst izcelties. Augšžokļa sānu virsmas un vaigu kaulu vieglam izliekumam jābūt harmoniskam attiecībā pret visas galvas garumu. Galvas muskuļi ir labi attīstīti.
• Pāreja : Neliela, bet pietiekami izteikta.

PURNA DAĻA

• Degungals : Labi veidots, drīzāk plats nekā apaļš, ar lielām nāsīm, neizvirzīts uz priekšu. Melns -melniem suņiem, brūnajiem atbilstoši gaišākos toņos.
• Purns : Purnam jābūt pareizās proporcijās attiecībā pret smadzeņu daļu un spēcīgi veidotam. Purnam jābūt dziļam, mutes spraugai jāstiepjas līdz pat molāriem. Purnam jābūt platam arī augšējo un apakšējo griezējzobu apvidū.
• Lūpas : Tām jābūt stingri un gludi pie žokļa pieguļošām un cieši jānoslēdz mutes sprauga. Tumši pigmentētas, brūnajiem suņiem drīkst būt gaišākos toņos.
• Žokļi / Sakodiens / Zobi : Spēcīgs, plats augš un apakšžoklis. Šķērveida sakodiens, 42 zobi atbilstoši zobu formulai, normālā lielumā.
• Acis : Vidēja lieluma, ovālas un tumšā krāsā. Nedaudz gaišāks tonis pieļaujams brūnajiem suņiem. Labi pieguloši plakstiņi. Plakstiņu malas apmatotas.
• Ausis : Augstu novietotas, stāvošas un apgrieztas atbilstoši galvas garumam. Valstīs, kur ausu griešana nav atļauta, neapgrieztas ausis ir vienādi pieļaujamas (vēlamas vidēji lielas un ar priekšējo malu vienmērīgi pie vaigiem piegulošas).
  
  

KAKLS.

• Kakla garums proporcionāls ķermenim un galvai. Tas ir sauss un muskuļots. Tā līnijas tiecas uz augšu un skaisti izliektas. Kakls tiek turēts augstu un demonstrē daudz cēluma.

ĶERMENIS.

Skausts : Tam jābūt izteiktam augstumā un garumā, it īpaši suņiem, un jānosaka muguras līnijas kāpumu no krustiem.

Mugura : Īsa un stingra, pietiekami plata un labi muskuļota.

Jostasvieta : Diezgan plata un labi muskuļota. Kucēm var būt nedaudz garāka, jo vajadzīga vieta piena dziedzeriem.

Krusti : Tiem jābūt virzienā no krustu kaula uz astes sakni nedaudz, t.i. gandrīz nemanāmi slīpiem; izskatās labi noapaļoti, nav nedz horizontāli, nedz izteikti slīpi, diezgan plati un muskuļoti.

Krūtis : Krūšu garumam un dziļumam jābūt proporcionālam attiecībā pret ķermeņa garumu, pie tam dziļums kopā ar viegli izliektajām ribām veido apmēram pusi no skausta augstuma. Krūtis ir diezgan platas un ar īpaši labi izteiktu krūšu priekšdaļu.

Vēdera līnija : No krūšu kaula gala virzienā uz iegurni vēdera līnija ir izteikti kāpjoša.

Aste: Augsti novietota un īsi apgriezta, pie kam skaidri redzami divi saglabāti skriemeļi. Valstīs, kur astes griešana nav atļauta, aste var būt dabīga.


Kājas.

PRIEKŠKĀJAS :

• Kopiespaids : Priekškājas, apskatot no jebkuras puses, ir gandrīz taisnas, t.i. vertikālas pret zemi un spēcīgi veidotas.
• Lāpstiņas : Lāpstiņas cieši pieguļošas pie krūšu kurvja, abpus lāpstiņas šķautnes izteikti muskuļotas un augšpusē paceļas virs krūšu skriemeļu izaugumiem. Pēc iespējas slīpas un atpakaļ vērstas, veido ar horizontu aptuveni 50o leņķi.
• Plecs : Laba garuma, pietiekami muskuļots, veido ar lāpstiņu 105-110o leņķi.
• Elkoņi: Labi pieguļoši, nav izvērsti.
• Apakšplecs : Spēcīgs un taisns, pietiekami muskuļots. Garums harmonē ar visu ķermeni.
• Karpālā locītava : Spēcīga.
• Pēdvidus : Ar spēcīgiem kauliem, apskatot no priekšpuses taisns, no sāniem - tikai nedaudz slīps (maksimāli pieļaujama 10o novirze ).
• Priekšķepas : Īsas un kompaktas. Pirksti saliekti uz leju (kaķa ķepa); nagi īsi, melni.
  
  

PAKAĻKĀJAS:

• Kopiespaids: Aplūkojot no aizmugures, dobermanis izskatās plats un noapaļots, pateicoties attīstītajiem iegurņa muskuļiem gūžās un krustos. Muskuļi, kas stiepjas no iegurņa uz augšstilbu un apakšstilbu, nodrošina platu uzbūvi arī ciskas, ceļa un apakšciskas apvidū. Spēcīgās pakaļkājas ir taisnas un paralēlas.
• Ciska: Diezgan gara un plata, izteikti muskuļota. Izteikts gūžas locītavas leņķis. Leņķis pret horizontu svārstās no 80-85o.
• Celis: Ceļa locītava spēcīga un veidota no ciskas, apakšciskas un ceļa kaula. Ceļa locītavas leņķis ir aptuveni 130o.
• Apakšciska: Vidēja garuma, harmoniski veidota attiecībā pret visas pakaļkājas garumu.
• Lecamā locītava: Vidēji spēcīga un paralēla. Apakšciskas kauli savienojas lecamajā locītavā ar pēdas kauliem (leņķis 140o).
• Pēda: Īsa un attiecībā pret pamatu vertikāli novietota.
• Pakaļējās ķepas: Tāpat kā priekšķepām, pakaļējo ķepu pirksti ir īsi, izliekti un kompakti. Nagi īsi, melni.

Kustības: 

Kustībām ir liela nozīme kā darba spējās, tā arī eksterjerā. Gaita ir elastīga, eleganta, izveicīga, brīva un ar platu soli. Priekškājām pēc iespējas platāks vēziens. Pakaļkājas ar plašo soli un atsperīgumu dod nepieciešamo grūdiena spēku. Vienas puses priekškāja un otras puses pakaļkāja virzās uz priekšu vienlaicīgi. Mugura, saites un locītavas stingras.



Āda:

• Āda viscaur cieši pieguļoša un labi pigmentēta.

APMATOJUMS:

• Apmatojuma īpašības : Vilna ir īsa, cieta un bieza. Tā pieguļ cieši un gludi, vienmērīgi sadalīta pa visu ķermeņa virsmu. Pavilna nav pieļaujama.
• Krāsa : Melna vai brūna ar rūsgani sarkaniem, labi norobežotiem un tīriem lāsumiem. Lāsumi ir izvietoti uz purna, plankumu veidā uz vaigiem un uzacīm, uz rīkles, divi plankumi uz krūtīm, uz pēdvidus un ķepām, pakaļkāju iekšpusē, ap anālo atveri un sēžas pauguriem.

IZMĒRI UN SVARS

• Izmēri: Augstums skaustā suņiem : 68 – 72 cm
• kucēm : 63 – 68 cm
• katrā gadījumā vēlams vidējais lielums.
• Svars : suņiem : ap 40 – 45 kg
• kucēm : ap 32 – 35 kg

TRŪKUMI:

• Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei.
• Kopiespaids : Nepietiekami izteikts dzimuma dimorfisms. Nepietiekama masa; pārāk viegls; pārāk smagnējs; augstkājains; smalki kauli.
• Galva : Pārāk smaga; pārāk šaura; pārāk īsa; pārāk gara; pārmērīgi vai nepietiekami izteikta pāreja; romiešu deguns; stipri krītoša galvvidus līnija; vāji attīstīts apakšžoklis; apaļas vai šauras acis; gaišas acis; pārāk izteikti vaigi; vaļīgas lūpas; acis izvelbtas vai pārāk dziļi novietotas; ausis pārāk augstu vai pārāk zemu novietotas; atvērts mutes kaktiņš.
• Kakls : Nedaudz paīss; pārāk īss; vaļīga āda zem rīkles; pakakle; brieža kakls; pārāk garš kakls (neproporcionāls ķermenim).

Ķermenis: 

• Mugura nav stingra; slīpi krusti; ieliekta mugura; izliekta mugura; nepietiekams vai pārmērīgs ribu izliekums; nepietiekams krūšu dziļums vai platums; kopumā pārāk gara mugura; neaizpildītas no priekšpuses krūtis; aste novietota pārāk augstu vai pārāk zemu; vēdera līnija par maz vai pārāk stipri uzrauta.
• Kājas : Nepietiekami vai pārāk izteikti priekškāju un pakaļkāju leņķi; brīvi elkoņi; standartam neatbilstošs kaulu un locītavu novietojums un garums; savērstas un izvērstas ķepas; pakaļkājas ar satuvinātām vai izvērstām lecamām locītavām un šauru novietojumu; izplestas vai mīkstas ķepas; līki pirksti; gaiši nagi.
• Apmatojums : Lāsumi pārāk gaiši, nepietiekami norobežoti, netīri (nokvēpuši); pārāk tumša maska; lieli melni plankumi uz kājām; uz krūtīm lāsumi tikko redzami vai pārāk plaši. Gara, mīksta, nespodra un viļņota vilna, kā arī vāji apmatoti un kaili laukumi. Lielāki matu virpuļi, sevišķi uz ķermeņa; redzama pavilna.
• Raksturs : Nepietiekama pašpārliecinātība; pārāk izteikts temperaments; pārāk liela modrība ; pārāk zema vai pārāk augsta uzbudināmība.
• Izmēri : Novirzes no standartā noteiktā augstuma līdz 2 cm tiek sodītas ar eksterjera novērtējuma pazeminājumu.
• Kustības : Ļodzīga, tipinoša, sasaistīta gaita un aidiniekā.

DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI

• Kopiespaids : Izteiktas atkāpes no dzimuma dimorfisma. 
• Acis : Dzeltenas acis (plēsējputna acis); dažādu krāsu acis.
• Zobu sistēma : Pārkodiens, taisns sakodiens, nepilns sakodiens un zobu trūkums.
• Apmatojums : Balti plankumi; izteikti gara un viļņota vilna; izteikti plāns apmatojums un lieli kaili laukumi.
• Raksturs : Bailīgi, nervozi un agresīvi suņi.
• Izmēri : Suņi, kuru izmērs atšķiras no standartā noteiktā lieluma vairāk par 2 cm.

• N.B. Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā. 
  

Suņi.

Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms       15 000 gadiem Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņa palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai, gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.

Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sāktas veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko abi - cilvēks un suns pavada kopā. Iesākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības "rokās".

Termitoloģija.

Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Evolūcija

Iesākumā mājas suns tika klasificēts kā Canis familiaris un Canis familiaris domesticus (Linnejs, 1758.), tomēr mūsdienās, izmantojot ģenētiskos, ieradumu un rakstura pētījumus, zinātnieki ir secinājuši, ka suns ir pelēkā vilka pasuga (Canis lupus familiaris).

Zinātnieki no dažādām valstīm ir nonākuši pie vienota slēdziena, ka neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši suns tika pieradināts. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns ir atdalījies no vilku saimes pirms apmēram 15 000 gadiem, tomēr ir zinātnieki, kas uzskata, ka suns ir dzīvojis kopā ar cilvēku arī agrāk. Skaitlis 15 000 ir ticams arī tādēļ, ka DNS pētījumi saskan ar arheoloģisko izrakumu liecībām. Tomēr atšķirīgu versiju zinātniekiem ir savi apsvērumi un fakti, kādēļ viņi domā savādāk.

Arheoloģijai ir liela nozīme šajā diskusijā. Zinātnieku grupa no Beļģijas 2008. gadā publiskoja zinātniskos pētījumus, kuri tika veikti Beļģijā atrastiem fosīliem, liela izmēra suņa kauliem, kas ir 37 000 gadus veci. Tika noskaidrots, ka dzīvnieks ir barojies ar zirga, staltbrieža un ziemeļbrieža gaļu. Skeleta izpēte un kaulu atrašanās konteksts lika zinātnieku grupai izvirzīt hipotēzi, ka kauli ir piederējuši pieradinātam sunim. Pirms beļģu zinātnieku atklājuma vecākie fosīlie kauli - liela izmēra suņu galvaskausi bija Krievijā un Vācijā, kas tika datēti kā 14 000 gadus veci. Mazāka izmēra, 12 000 gadus veci suņa kauli tika atrasti Tuvajos Austrumos. Suņa kauli, kas ir 8000 - 10 000 gadus veci ir atrasti daudzās vietās Eiropā un Āzijā; Vācijā, Francijā un Irākā, un alu gleznojumi ar suņiem Turcijā.

Izskats un īpašības

Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdējs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks.

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura ausgstums skaustā sasniedz 106,7 cm.

Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.

Redze

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam - daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Redzes leņķis

Jokšīras terjers

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam - daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Dzirde

Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40 Hz - 60,000 Hz diapazonā, tas nozīmē, ka suns spēj sadzirdēt daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks. Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj ausi pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma ir 4x labāka kā cilvēkam.

Kažoks

Angļu mastifs

 Suņiem kažoks mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingru, gludu akotspalvu (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotspalva. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apspalvojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apspalvojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns.

Aste

Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no "darba" ievainojumiem, lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes, tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas.

Inteleģence un raksturs

Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan "ejot skolā" - suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā. Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības. Piemēram, kucēns, kas ir redzējis, kā viņa vecāki velk nartas, 15x ātrāk iemācās vilkt nartas, nekā suns, kas to nekad pirms tam nav redzējis.

Kucēns mācās atdarināt arī cilvēku mīmiku un darbības. Zinātnieki to ir pierādījuši ar eksperimentiem, piemēram, tika veikts eksperiments, ierādot kucēniem, ka bumbiņu rotaļai var dabūt laukā no kastes, nospiežot sviru. Tad bumbiņa tika ielikta atpakaļ kastē, un kucēni tika atstāti ar kasti vieni paši - 3/4 kucēnu nospieda sviru, lai tiktu pie bumbiņas. Suņiem ir arī spējas konkrētus priekšmetus un darbības savienot ar abstraktiem jēdzieniem, citiem vārdiem runājot, sunim var iemācīt valodu, suns spēj izprast arī ļoti komplicētas abstraktas norādes. Piemēram, suņa apbalvojums tika noslēpts zem vairākām kastēm, pēdējā kastē, cilvēks sunim saka priekšā, paklauvējot pa kasti vai tikai norādot ar pirkstu uz kasti. Suns spēj saprast cilvēka norādi un ātri atrast noslēpto lietu. Šis uzdevums tika veikts arī ar citiem eksperimenta dalībniekiem: šimpanzēm, vilkiem un maziem cilvēkbērniem. Suns uzdevumu veica vislabāk. Zinātnieks Dr. Stenlijs Korens uzskata, ka šī eksperimenta rezultāti pierāda to, ka suņa spēja socializēties ar cilvēku ir daudz augstāka pat par mūsu tuvākajiem radiniekiem - cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, un šī spēja suņiem ir ģenētiski iedzimta. Tieši šī iedzimtā spēja visbūtiskāk atšķir suni no vilka.

Suns cenšas atdarināt cilvēka smaidu, sunim ir nosacīta humora izjūta, un tas labprāt atsaucas spēlēm un jokiem. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu.

Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki.

26.09.2013.                                                                                                                   Ksenija Viktorova.