Suņi.

Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms       15 000 gadiem Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņa palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai, gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.

Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sāktas veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko abi - cilvēks un suns pavada kopā. Iesākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības "rokās".

Termitoloģija.

Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Evolūcija

Iesākumā mājas suns tika klasificēts kā Canis familiaris un Canis familiaris domesticus (Linnejs, 1758.), tomēr mūsdienās, izmantojot ģenētiskos, ieradumu un rakstura pētījumus, zinātnieki ir secinājuši, ka suns ir pelēkā vilka pasuga (Canis lupus familiaris).

Zinātnieki no dažādām valstīm ir nonākuši pie vienota slēdziena, ka neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši suns tika pieradināts. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns ir atdalījies no vilku saimes pirms apmēram 15 000 gadiem, tomēr ir zinātnieki, kas uzskata, ka suns ir dzīvojis kopā ar cilvēku arī agrāk. Skaitlis 15 000 ir ticams arī tādēļ, ka DNS pētījumi saskan ar arheoloģisko izrakumu liecībām. Tomēr atšķirīgu versiju zinātniekiem ir savi apsvērumi un fakti, kādēļ viņi domā savādāk.

Arheoloģijai ir liela nozīme šajā diskusijā. Zinātnieku grupa no Beļģijas 2008. gadā publiskoja zinātniskos pētījumus, kuri tika veikti Beļģijā atrastiem fosīliem, liela izmēra suņa kauliem, kas ir 37 000 gadus veci. Tika noskaidrots, ka dzīvnieks ir barojies ar zirga, staltbrieža un ziemeļbrieža gaļu. Skeleta izpēte un kaulu atrašanās konteksts lika zinātnieku grupai izvirzīt hipotēzi, ka kauli ir piederējuši pieradinātam sunim. Pirms beļģu zinātnieku atklājuma vecākie fosīlie kauli - liela izmēra suņu galvaskausi bija Krievijā un Vācijā, kas tika datēti kā 14 000 gadus veci. Mazāka izmēra, 12 000 gadus veci suņa kauli tika atrasti Tuvajos Austrumos. Suņa kauli, kas ir 8000 - 10 000 gadus veci ir atrasti daudzās vietās Eiropā un Āzijā; Vācijā, Francijā un Irākā, un alu gleznojumi ar suņiem Turcijā.

Izskats un īpašības

Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdējs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks.

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura ausgstums skaustā sasniedz 106,7 cm.

Ja salīdzina suni ar atbilstoša izmēra pelēko vilku, tad sunim ir par 20% mazāks galvaskauss, 10% mazākas smadzenes un proporcionāli mazāki zobi. Sunim pietiek ar mazāk kalorijām nekā vilkam. Tā kā vilkam, lai medītu ir vajadzīgi lieli žokļi un žokļu muskuļi, tad sunim dzīvojot kopā ar cilvēku, ir samazinājies galvaskauss, žokļi un attiecīgi ir notikusi žokļu muskuļu atrofija, kas sunim radījusi nokareno ausu formu.

Redze

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam - daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Redzes leņķis

Jokšīras terjers

Suņa redze ir veidota tā, lai kalpotu sunim kā medniekam. Suņa redze nosacīti ir slikta, tās asums ir vājāks kā cilvēkam, toties spēja saskatīt kustīgu objektu ir ļoti augsta. Ir pierādīts, ka suņi spēj saskatīt un identificēt savu saimnieku no 1,6 kilometru attāluma (vienas jūdzes attāluma). Kā krēslas stundu mednieki suņi spēj balstīties uz savu redzi slikta apgaismojuma situācijā, tiem ir lielas acu zīlītes, kas uztver visniecīgāko gaismu. Kā lielākā daļa zīdītāju suns redz tikai divas krāsas, tā redze ir līdzīga cilvēkam - daltoniķim, kurš neredz visas krāsas.

Dzirde

Suņa dzirde spēj uztvert skaņas 40 Hz - 60,000 Hz diapazonā, tas nozīmē, ka suns spēj sadzirdēt daudz augstākas frekvences skaņas nekā cilvēks. Sunim ausis ir kustīgas, līdz ar to tas spēj, pagriežot ausi skaņas virzienā, precīzi noteikt skaņas avotu. Suņa ausi vada 18 vai vairāk muskuļi, kas spēj ausi pacelt, pagriezt, sašķiebt, nolaist. Suns ātrāk par cilvēku nosaka skaņas avotu, kā arī spēja sadzirdēt skaņu no tāluma ir 4x labāka kā cilvēkam.

Kažoks

Angļu mastifs

 Suņiem kažoks mēdz būt divējāds; dubultais kažoks, ko veido mīksta un bieza pavilna, kas nosegta ar stingru, gludu akotspalvu (tāds kažoks ir vilkam); vienas kārtas kažoks, ko veido tikai akotspalva. Suņu šķirnēm, kas veidojušās aukstajā klimata zonā, parasti ir dubultais kažoks. Suņu apspalvojums var būt īss, tādus suņus sauc par īsspalvainiem, vai garš, tādus suņus sauc par garspalvainiem. Ir šķirnes, kurām gandrīz vispār nav apspalvojuma, tikai nedaudz uz galvas, kājām un astes, piemēram, Ķīnas cekulainais suns.

Aste

Suņiem ir dažādu formu astes: taisnas, taisnas un izslietas augšup, sirpjveida, sagrieztas ritenī un sagrieztas ritenī vairākas reizes. Ir suņu šķirnes, kurām astes tiek apgrieztas, visbiežāk medību suņiem. Astes tiek grieztas, lai pasargātu suni no "darba" ievainojumiem, lai gan palielinoties suņu īpatsvaram, kas tiek turēti kā mājas mīluļi, mainās attieksme pret astes griešanas nepieciešamību. Mūsdienās daudzām šķirnēm astes drīkst negriezt, un tas neskaitās šķirnes standarta pārkāpums. Ir šķirnes, kurām kucēni var piedzimt ar ļoti mazām astītēm vai vispār bez astes, tas ir novērojams šķirnēm, kurām ilgstoši astes ir tikušas apcirptas.

Inteleģence un raksturs

Mājas sunim ir raksturīga sociālā inteliģence, kas nevienam citam mājdzīvniekam nav tik izteikta. Suņi spēj sociālo uzvedību mācīties divējādi gan "ejot skolā" - suns tiek speciāli mācīts, gan vērojot sev apkārt notiekošo. Visaktīvāk suns apgūst dzīvi savā tuvumā apmēram 8 nedēļu vecumā. Kucēns ļoti ātri mācās no pieaugušajiem suņiem, tādā veidā suns gan neiemācās uzdevumus, ko cilvēks gribētu, lai suns izpilda, bet kucēns iemācās socializēšanos un attiecības. Piemēram, kucēns, kas ir redzējis, kā viņa vecāki velk nartas, 15x ātrāk iemācās vilkt nartas, nekā suns, kas to nekad pirms tam nav redzējis.

Kucēns mācās atdarināt arī cilvēku mīmiku un darbības. Zinātnieki to ir pierādījuši ar eksperimentiem, piemēram, tika veikts eksperiments, ierādot kucēniem, ka bumbiņu rotaļai var dabūt laukā no kastes, nospiežot sviru. Tad bumbiņa tika ielikta atpakaļ kastē, un kucēni tika atstāti ar kasti vieni paši - 3/4 kucēnu nospieda sviru, lai tiktu pie bumbiņas. Suņiem ir arī spējas konkrētus priekšmetus un darbības savienot ar abstraktiem jēdzieniem, citiem vārdiem runājot, sunim var iemācīt valodu, suns spēj izprast arī ļoti komplicētas abstraktas norādes. Piemēram, suņa apbalvojums tika noslēpts zem vairākām kastēm, pēdējā kastē, cilvēks sunim saka priekšā, paklauvējot pa kasti vai tikai norādot ar pirkstu uz kasti. Suns spēj saprast cilvēka norādi un ātri atrast noslēpto lietu. Šis uzdevums tika veikts arī ar citiem eksperimenta dalībniekiem: šimpanzēm, vilkiem un maziem cilvēkbērniem. Suns uzdevumu veica vislabāk. Zinātnieks Dr. Stenlijs Korens uzskata, ka šī eksperimenta rezultāti pierāda to, ka suņa spēja socializēties ar cilvēku ir daudz augstāka pat par mūsu tuvākajiem radiniekiem - cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, un šī spēja suņiem ir ģenētiski iedzimta. Tieši šī iedzimtā spēja visbūtiskāk atšķir suni no vilka.

Suns cenšas atdarināt cilvēka smaidu, sunim ir nosacīta humora izjūta, un tas labprāt atsaucas spēlēm un jokiem. Suns spēj plānot limitētas darbības, piemēram, suns spēj apzināti slēpt no cilvēka aizliegtu nodarījumu, nozogot kaulu, to noslēpt un nerādīt cilvēkam, un uzsākt kaula ēšanu tikai pēc tam, kad cilvēks ir pametis telpu.

Suns spēj pieņemt lēmumus un rīkoties. Čīles galvaspilsētā Santjago uz ceļa tika savainots kāds suns, otrs suns izglāba savu draugu no tuvojošās satiksmes, pieliekot visus spēkus, novilka draugu lielceļa malā, kur vēlāk abus izglāba autoceļu patruļas darbinieki.

26.09.2013.                                                                                                                   Ksenija Viktorova.